Es gribēju melnu kaķi, bet dabūju baltu:)
Kad aizgāju, Sniedziņš man iekāpa klēpī un nekāpa ārā. Viņš pat nedeva man iespēju apskatīt arī citus kaķus.
Par cik man nebija svarīga ne krāsa, ne dzimums, ņēmu līdzi viņu.
Sniedziņam bērnībā bija traumēta actiņa un tagad tā mēdz asarot. Bet arī tam nebija īsti nozīmes. Viņš bija mani izvēlējies.
Braucot mājās, viņš bija satraucies, es jutu, cik strauji pukst viņa sirsniņa, bet viņš turējās varonīgi un gandrīz nemaz neņaudēja.
Atrbaucām mājās. pirmo stundu Sniedziņš staigāja puspietupies un mēģināja ielīst jebkurā kaktiņā vai spraudziņā. Pēc stundas viņš joprojām staigāja puspietupies, bet jau aplūkoja visu māju.
Priecājos, ka viņš pat piegāja pie ēdiena trauciņa un drusku paskrubināja ēdienu, kā arī padzērās. Kastīti rādīju, bet viņš pagaidām nav ieinteresēts:)
Pēc divām stundām viņš laiski gulēja man blakus gultā. Abi skatījāmies Amerikas Top Modeļu šovu. Sniedziņš sāka murrēt, mazgāties. Tad, kad viņš nav man klēpī, viņš joprojām ir satraukts un piesardzīgs, bet, manuprāt, progress ir liels un rīt jau būs daaudz labāk.
Tas, kas man patīk visvairāk - ka viņš atsaucas uz vārdu Sniedziņš. Kad saucu viņu, viņš sakustina ausis un pagriež galvu uz manu pusi. Viņš ir brīnišķīgs:)